„Laimes vēstules” ir iegājies specifiska spama apzīmējums, tāpēc es vēstules, kas atnes laimi bez nekādām pēdiņām, nosaukšu par veiksmes vēstulēm. Veiksmes vēstule – tā ir vēstule pašam sev, savdabīgs un viegls pašlaik populārās neirolingvinistiskās programmēšanas (NLP) paveids. Vienkāršākais NLP piemērs : frāze, kuru atkārtoja populārās filmas varone :” Es esmu vispievilcīgākā un apburošākā!”.
Ar vēstules, tāpat kā ar vārdu, palīdzību var noskaņot sevi uz laimi. Izteiktais vārds aizlido ātrāk un vieglāk par zvirbuli, tāpēc vārds aizmirstas, bet noskaņojums izgaist kopā ar atmiņu. Savukārt savas veiksmes vēstules saturu var atkārtot atkal un atkal, jo „rakstītam jātic!”.
Vienkāršas veiksmes vēstules ir vēstules pašai sev, kuras sevī nes optimisma lādiņu. Piemēram, pie spoguļa var piestiprināt zīmīti :”Pasmaidi!”, vai ari, ja rīti ir īpaši smagi :”Kad es smaidu, man mirdz acis un es kļūstu neatvairāma!”.
Ne tik sen atpakaļ es apvienoju patīkamo ar lietderīgo : ziņojumus sev rakstīju ar lūpu krāsu uz spoguļa angļu valodā. Parasti tā bija kādas dziesmas rindiņa. Dienas laikā dziesmiņa laiku pa laikam uzpeldēja atmiņā, lūpas pašas sāka smaidīt un darbs veicās raitāk.
Vakarā es noslaucīju veco uzrakstu un grāmatās un vārdnīcās meklēju jaunu. Nevaru teikt, ka tā mans vārdu krājums īpaši palielinājās, bet skolā iegūtais riebums pret angļu valodu pazuda noteikti.
Garajām un pamatīgajām veiksmes vēstulēm ir sava vēsture. To pirmsākumi rodami klinšu zīmējumos, kuros attēlotas veiksmīgas medības un laupījums, šamaņu, burvju, magu un dziednieku burvju vārdos, seno tempļu greznojumos un vēlējumos, ko ķīnieši rakstīja uz papīra un pēc tam sadedzināja svētkos.
Mēs bieži glabājam atklātnītes, kas mums sūtītas, jo ir patīkami apzināties, ka mums kāds kādreiz vēlējis laimi, prieku, bagātību un veselību. Tad kāpēc gan mums pašiem sev nerakstīt tādas atklātnes? Neviens labāk par mums pašiem taču nezina, ko mēs patiesībā vēlamies!
Pamēģiniet uz kādiem svētkiem, uz Jauno gadu, vai dzimšanas dienu, uzrakstīt sev apsveikumu ar diviem, trim novēlējumiem, kas varētu piepildīties gada laikā. Piemēram, „Līdz nākamajam Jaunajam gadam es vēlos satikt cilvēku, ar kuru es apprecēšos, gribu iemācīties angļu valodu un nesarkt svešu cilvēku sabiedrībā”. Aizlīmējiet vēstuli un nolieciet to tādā vietā, lai tā būtu redzama, bet tomēr netraucētu.
Vestules noslēpums slēpjas apstāklī, ka tā jāuzraksta nopietnā noskaņojumā. Nepieļaujami ir joki, pašironija vai kas tamlīdzīgs. Senatnē šāda noskaņojuma radīšanai bija izdomāti dažādi paņēmieni : īpaša mūzika, dziedāšana, badošanās, upurēšana. Jo sarežģītāki bija rituāli, jo nopietnāks kļuva noskaņojums un jo labāk uzdotā programma „ iegūlās” smadzenēs. Vienīgā bēda, ka šādi vēlējumi ne vienmēr bija ar pozitīvu noskaņu. Bet mēs taču sevi mīlam un neko sliktu sev nevēlēsim.
Ļoti svarīgi ir vēstuli rakstīt uz laba papīra jeb simpātiskā atklātnē, lieliem burtiem ar iemīļotās krāsas marķieri, rūpīgi izzīmējot burtus. Nekādu redzamu kļūdu vai smērējumu! Ja tādas gadījušās, labāk vēstuli pārrakstiet. Sliktāk no tā nebūs, tikai labāk atcerēsieties, ko jūs patiesībā vēlaties.
Vēstulē nedrīkst būt vēlējumi citiem cilvēkiem, tikai sev pašam, tas ir, nevis „lai mani atrod princis”, bet gan „es gribu satikt princi”. Starpība, protams, nav liela, tomēr pirmajā gadījumā jūs sevi noskaņojiet uz pasīvu gaidīšanu un atbildību par iecerēto tikšanos pārliekat uz cita cilvēka pleciem, kurš jūsu vēstuli nav lasījis un par jūsu vēlmi neko nezina. Otrajā gadījumā jūs esat gatavi aktīvai darbībai un, satiekot savu laimi, nesēdēsiet rokas klēpī salikuši.
Pievienot jaunu komentāru